Koka pārvērtības – kādas ģimenes stāsts

Pienāk laiks, kad jāšķiras no koka, kas audzis daudzus gadus mums blakus. Sētā augošā ošlapu kļava bija izaugusi milzīga un noliekusies jau draudoši slīpi, un lai mierīgāk pavadītu vētrainos vakarus, pieņēmām lēmumu koku nozāģēt.

Ošlapu kļavas koksne ir mīksta un dēļus no tās netaisa, tāpēc no lielajiem zariem iegūtā malka tagad tiek kurināta kamīnā, nesot siltumu, ietaupot gāzes krājumus un maciņa saturu. Savukārt vidējos zarus un visu, kas vēl smalcināms, mēs pārvērtām mulčā. Mulča tālāk iedzīvojusies mūsu dārzā zem avenēm, kazenēm un daudzajiem mazajiem krūmiņiem, un siltumnīcas tikušas pie sausiem celiņiem. Viss kas bija tik mazs, lai sagrābtu un saslaucītu, nokļuva lielajā komposta kaudzē.

Tādu pašu koka likteni piemeklēja mūsu sētas akācija, kura, pārlaižot pērno ziemu, vairs negribēja plaukt. Akācijas interesantais koksnes krāsojums pamudināja to likt lietā un pie meistara tika sazāģēta skaistos tumšdzeltenos dēlīšos. No smaržīgajiem dēlīšiem gribam lūgt meistaram pagatavot koka burtiņus – kurus kāds mazs cilvēkbērns varēs pētīt un mācīties to katru nosaukt. Tā kā katram kokam pirms darba nākas kārtīgi izžūt, tad akācijas dēlīši tagad žūst bēniņos, tur tie gaidīs jaunas idejas un pārvērtības, kas nāks pēc gadiem diviem. Burtiņi gan tik ilgi gaidīt nevarēja, tāpēc tie tapa no mūsu laukos aizpērn nokaltušā oša koka dēļu galiem.

Mūsmājās lietas mainās – kur viens koks pazūd, tur daudz jaunu rodas vietā – lūk, arī mazo ozoliņu audze, kas pie mums tiek loloti jau otro gadu – veseli 300 jau nākamgad meklēs savus jaunos saimniekus un mājvietu.

Atslēgvārdi:

Pagaidām komentāru nav.

Pievienot komentāru